Kurš ir pirmais pasaules vecākais alkoholiskais dzēriens?

   Neapšaubāmi Dienvidu puslodes iedzīvotāji stāstīs leģendu par kādu Dievišķo vīnogu krūmu un tā, pie saknēm nokritušajām un sarūgušajām ogām, ko aiz neuzmanības pamēģinājis kāds Dionīsa attāls radinieks  un tādējādi pasaulei atklājis vīnu. Bet kā tad mūsu platuma grādos mītošie, Jūs jautāsiet? Vai mums ir savs rūgstošo dzērienu priekštecis?  Izrādās ir, jau izsenis  Ziemeļeiropā tika godāts un likts galdā -

MEDUS VĪNS.

     Tālāk mēs papētīsim šī dzēriena mazāk pazīstamos aspektus un vēsturi.

   Kurš ir visvecākais raudzētais alkoholiskais dzēriens? Vai tas būtu alus vai vīns? Par abiem daudz rakstīts un pētīts. Pašlaik alum varētu būt dota priekšroka, jo arheoloģiski atklātajos Mezopotāmijas senajos zīmējumos, kuri datēti ap 4000 gadus p.m.ē., atrodami  attēli ar   alus  gatavošanas procesiem, savukārt pirmie  vīna  gatavošanas attēli  tika atklāti  tikai 3400 gadus p.m.ē. iemūžinātajos mākslas darbos. Varētu secināt, ka alus un vīns bija dzērieni, kurus taisīja ne tikai savam patēriņam , bet arī pārdošanai.

   Vīndari lielās, ka Gruzijā atrastas vīnogu sēklas no 5000 līdz 7000 gadus p.m.ē. vecas un tāpēc senāki zīmējumi ar alus radīšanas procesu, neko nepierādot un senākajam dzērienam jābūt  vīnogu vīnam. Daļēji var piekrist karstasinīgajiem vīndariem no kalniem,  bet te paliek viens neatbildēts jautājums -  vai uzreiz kopš  vīnogu, kā kultūrauga atklāšanas,  no tām ražots vīns?

   Tāpat Turcijā un Jordānijā atrastas vīnogu sēklas, kuras sauli redzējušas 8000 gadus p.m.ē. Protams , ka vīna ražošanā neiztikt bez vīnogām, bet tikpat labi  ogas var ēst svaigas, kaltēt un par rūgstoša dzēriena ražošanu nedomāt kādus parīs tūkstošus gadu, jo tajos skarbajos laikos cilvēki tiecas no dabas veltēm iegūt primāri  enerģiju kaloriju veidā, nevis  sāpošu galvu nākamajā rītā.

   Teorijas Alus - pirmais alkoholiskais dzēriens piekritēji, argumentē, ka mieži un citi graudaugi audzēti jau tad, kad vīnogēdāji vēl zem mamuta staigāja, jeb pat 9500 gadus p.m.ē. Tomēr alus kultūra un vīna kultūra parādās tikai ledus laikmeta beigās, jo ātrāk klimats neļauj eksistēt ne vienai, ne otrai. Kā arī abas "karojošās" puses atzīst, ka vīnogas un graudi vispirms bija jāizmanto kā barība. Tikai vēlāk atklājās, ka cukurs ir arī izejviela alkohola radīšanai. Abas grupas argumentā, ka uzglabājot vīnogas vai graudus ēdiena vajadzībām, pilnīgi nejauši varēja notikt fermentācija.

   Pēc varbūtības teorijas spriežot izdevīgākā pozīcijā ir alus, jo graudi, atšķirībā no vīnogām, var vieglāk kļūt par iesalu bez cilvēku palīdzības. Piemēram Neolīta laika  lauksaimnieks varēja pamanīt, ka daļēji izdīgušais grauds ir saldāks un ar labākam barības īpašībām. Domu  turpinot  var pieļaut , ka  no šiem graudiem tā laika cilvēka sagatavotā un kaut kur tumšajā mitekļa stūrī aizmirstā un sarūgušā putriņa  arī bija pirmais alus. Tomēr tikpat labi tas varēja notikt arī ar traukā atstātām vīnogām. Līdz šim veiktajos arheoloģiskajos izrakumos nav atrasti tik seni  raudzēšanas piederumi,  tāpēc  ir grūti secināt,   kad tieši šis process tika tehnoloģizēts. 

   Lai nu kā, bet kamēr alus un vīna ražotāji  pavada dienas mūžīgās debatēs , pretenziju uz pirmā alkoholiskā dzēriena statusu ir pieteikuši medalus  ražotāji, un ne bez pamatojuma. Diemžēl aiz vīna un alus kultūrām ir lielas industrijas, kuras netaupa līdzekļus dažādiem sev vēlamiem pētījumiem. Tāpēc Medalus ražotājiem atliek vien pierādīt, ka medus ir visvecākā raudzēšanas izejviela, ar tādu vienkāršu lietu , kā  loģika. Bet visu pēc kārtas... 

Medus -  Akmens laikmeta cilvēku barība.

   Antropologi un vēsturnieki, kuri  uzskata cilvēku kā  dabīgu evolucionējošu   sugu,  nevarētu   daudz ko iebilst pret  šādu  apgalvojumu.    Cilvēks  tāpat  kā  katra  dzīvnieku  suga meklē barību un izvēlas to vērtīgāko, kura  ir  pieejama , un vēl jo labāk , kura ir pieejama visu cauru gadu. Mūsdienās joprojām ir pirmatnējās ciltis, kuras  nodarbojas  ar  sistemātisku  savvaļas bišu medus  ievākšanu savā dzīves areālā. Lāči tāpat kā citi dzīvnieki nodarbojas ar bišu stropu  laupīšanu, lai iegūtu gardo medu un proteīna bagātās vaska  šūniņas. Ļoti iespējams, ka cilvēks ir medu  izmantojis  kā  barību  labu  laiku  pirms  viņš kā  suga  atdalījās no citiem primātiem kā  augstāka  līmeņa  zīdītājs. 

   Raksti pierāda, ka medus vākšana notika labu laiku pirms vīna vai alus ražošanas un citiem lauku vai dārza darbiem. Akmens  zīmējumi  un  citas  alās atstātās liecības  pierāda,   ka  medus  vācēji darbojušies  jau  akmens laikmetā, kas ir  15000 gadu p.m.ē. Citi  pētnieki  apstrīd  šos  datus un izvirza datumu 8400 gadus p.m.ē.  Tanī  pašā laikā  arheologi,  kuri  pēta  akmens laikmetu  atzīst,  ka  medus  vākšana varēja notikt un ļoti iespējams, ka arī notika pat pirms laika, kad tapa šie alu zīmējumi. Šis fakts ļauj secināt, ka 

medalus  noteikti  ir  visvecākais alkoholiskais dzēriens.

 Agrākas  fermentācijas 

   Pat mūsdienās visās  pasaules  malās  alus,  vīns  vai  degvīns tiek  ražots  no  visur pieejamā  cukura vai piemērotas  pārstrādājamās cietes, izmantojot  augļus, dārzeņus, graudus vai  citus augus. Senos laikos  medus  bija  vispieejamākais  cukura avots , kurš neprasa lielu pārstrādi  izmantošanai. Medus pieejams  vairākos  klimatiskajos apstākļos  visu  gadu. Ja  mēs  pieņemam,  ka  agrās  kultūras  vācot/taupot/raudzējot procesā  varētu  radīt  alu vai  vīnu, tad  lietojot  to  pašu  domu  gājienu  jāpiekrīt,  ka  raudzēts  medus varētu būt  pirmais alkoholiskais dzēriens.

    Visas  teorijas izmanto cukura vākšanas procesu , tā paša glabāšanu un eventuālu pārmaiņu, no saskābšanas/raudzēšanas uz kādu patīkamu  atspirdzinošu  dzērienu. Visas  teorijas  izmanto iespējamību,  kā pamatargumentu,  lai  pierādītu  kad un  kā  radās  šis  alkohols. 

   Katra teorija balstās uz nepieciešamo barības vielu  savākšanu,  kuru  jau  izmantoja  cilvēks  vismaz  10,000 gadus p.m.ē.. Bet kas  notiek ar glabāšanu? Visām  teorijām  ir  svarīgs  kāds  pods  vai  cits  ūdensdrošs trauks. Kam bija pirmais  ūdensdrošais trauks vai tamlīdzīgs  objekts. Varētu  jau  viegli meklēt,  kur ir pirmā māla vai tamlīdzīga bļoda, šādi trauki  atrodami  daudzas  vecās kultūrās. Tikai māla trauki  nav  nemaz  tik  veci, kā mums varētu šķist, sevišķi ar  ūdens  drošām  glazūrām.

   Akmens laikmeta cilvēks, lai pārnēsātu ūdeni un ēdienu, izmantoja ādas maisu vai dzīvnieku orgānu maisiņu. Māla apstrādāšana uz virpas un tālāka tā apdedzināšana bija pasaulei pazīstama ne ātrāk kā 6000 gadus p.m.ē.. Pirms tam izmantoja ādas traukus un bļodas vai bļodas, kas izgrebtas no kāda ķirbja. Āfrikas iedzīvotāji Masai cilts mednieki vēl nesen izmantoja garenu ķirbi kā trauku, kurā salēja buļļu asinis garajiem medību pārgājieniem. Tomēr ķirbim kā traukam nav visas vajadzīgās trauka īpašības. 



 .