Kurš ir pirmais pasaules vecākais alkoholiskais dzēriens?
Neapšaubāmi Dienvidu puslodes iedzīvotāji stāstīs leģendu par kādu Dievišķo vīnogu krūmu un tā, pie saknēm nokritušajām un sarūgušajām ogām, ko aiz neuzmanības pamēģinājis kāds Dionīsa attāls radinieks un tādējādi pasaulei atklājis vīnu. Bet kā tad mūsu platuma grādos mītošie, Jūs jautāsiet? Vai mums ir savs rūgstošo dzērienu priekštecis? Izrādās ir, jau izsenis Ziemeļeiropā tika godāts un likts galdā -
MEDUS VĪNS.
Tālāk mēs papētīsim šī dzēriena mazāk pazīstamos aspektus un vēsturi.
Kurš ir visvecākais raudzētais alkoholiskais dzēriens? Vai tas būtu alus vai vīns? Par abiem daudz rakstīts un pētīts. Pašlaik alum varētu būt dota priekšroka, jo arheoloģiski atklātajos Mezopotāmijas senajos zīmējumos, kuri datēti ap 4000 gadus p.m.ē., atrodami attēli ar alus gatavošanas procesiem, savukārt pirmie vīna gatavošanas attēli tika atklāti tikai 3400 gadus p.m.ē. iemūžinātajos mākslas darbos. Varētu secināt, ka alus un vīns bija dzērieni, kurus taisīja ne tikai savam patēriņam , bet arī pārdošanai.
Vīndari lielās, ka Gruzijā atrastas vīnogu sēklas no 5000 līdz 7000 gadus p.m.ē. vecas un tāpēc senāki zīmējumi ar alus radīšanas procesu, neko nepierādot un senākajam dzērienam jābūt vīnogu vīnam. Daļēji var piekrist karstasinīgajiem vīndariem no kalniem, bet te paliek viens neatbildēts jautājums - vai uzreiz kopš vīnogu, kā kultūrauga atklāšanas, no tām ražots vīns?
Tāpat Turcijā un Jordānijā atrastas vīnogu sēklas, kuras sauli redzējušas 8000 gadus p.m.ē. Protams , ka vīna ražošanā neiztikt bez vīnogām, bet tikpat labi ogas var ēst svaigas, kaltēt un par rūgstoša dzēriena ražošanu nedomāt kādus parīs tūkstošus gadu, jo tajos skarbajos laikos cilvēki tiecas no dabas veltēm iegūt primāri enerģiju kaloriju veidā, nevis sāpošu galvu nākamajā rītā.
Teorijas Alus - pirmais alkoholiskais dzēriens piekritēji, argumentē, ka mieži un citi graudaugi audzēti jau tad, kad vīnogēdāji vēl zem mamuta staigāja, jeb pat 9500 gadus p.m.ē. Tomēr alus kultūra un vīna kultūra parādās tikai ledus laikmeta beigās, jo ātrāk klimats neļauj eksistēt ne vienai, ne otrai. Kā arī abas "karojošās" puses atzīst, ka vīnogas un graudi vispirms bija jāizmanto kā barība. Tikai vēlāk atklājās, ka cukurs ir arī izejviela alkohola radīšanai. Abas grupas argumentā, ka uzglabājot vīnogas vai graudus ēdiena vajadzībām, pilnīgi nejauši varēja notikt fermentācija.
Pēc varbūtības teorijas spriežot izdevīgākā pozīcijā ir alus, jo graudi, atšķirībā no vīnogām, var vieglāk kļūt par iesalu bez cilvēku palīdzības. Piemēram Neolīta laika lauksaimnieks varēja pamanīt, ka daļēji izdīgušais grauds ir saldāks un ar labākam barības īpašībām. Domu turpinot var pieļaut , ka no šiem graudiem tā laika cilvēka sagatavotā un kaut kur tumšajā mitekļa stūrī aizmirstā un sarūgušā putriņa arī bija pirmais alus. Tomēr tikpat labi tas varēja notikt arī ar traukā atstātām vīnogām. Līdz šim veiktajos arheoloģiskajos izrakumos nav atrasti tik seni raudzēšanas piederumi, tāpēc ir grūti secināt, kad tieši šis process tika tehnoloģizēts.
Lai nu kā, bet kamēr alus un vīna ražotāji pavada dienas mūžīgās debatēs , pretenziju uz pirmā alkoholiskā dzēriena statusu ir pieteikuši medalus ražotāji, un ne bez pamatojuma. Diemžēl aiz vīna un alus kultūrām ir lielas industrijas, kuras netaupa līdzekļus dažādiem sev vēlamiem pētījumiem. Tāpēc Medalus ražotājiem atliek vien pierādīt, ka medus ir visvecākā raudzēšanas izejviela, ar tādu vienkāršu lietu , kā loģika. Bet visu pēc kārtas...
Medus - Akmens laikmeta cilvēku barība.
Antropologi un vēsturnieki, kuri uzskata cilvēku kā dabīgu evolucionējošu sugu, nevarētu daudz ko iebilst pret šādu apgalvojumu. Cilvēks tāpat kā katra dzīvnieku suga meklē barību un izvēlas to vērtīgāko, kura ir pieejama , un vēl jo labāk , kura ir pieejama visu cauru gadu. Mūsdienās joprojām ir pirmatnējās ciltis, kuras nodarbojas ar sistemātisku savvaļas bišu medus ievākšanu savā dzīves areālā. Lāči tāpat kā citi dzīvnieki nodarbojas ar bišu stropu laupīšanu, lai iegūtu gardo medu un proteīna bagātās vaska šūniņas. Ļoti iespējams, ka cilvēks ir medu izmantojis kā barību labu laiku pirms viņš kā suga atdalījās no citiem primātiem kā augstāka līmeņa zīdītājs.
Raksti pierāda, ka medus vākšana notika labu laiku pirms vīna vai alus ražošanas un citiem lauku vai dārza darbiem. Akmens zīmējumi un citas alās atstātās liecības pierāda, ka medus vācēji darbojušies jau akmens laikmetā, kas ir 15000 gadu p.m.ē. Citi pētnieki apstrīd šos datus un izvirza datumu 8400 gadus p.m.ē. Tanī pašā laikā arheologi, kuri pēta akmens laikmetu atzīst, ka medus vākšana varēja notikt un ļoti iespējams, ka arī notika pat pirms laika, kad tapa šie alu zīmējumi. Šis fakts ļauj secināt, ka
medalus noteikti ir visvecākais alkoholiskais dzēriens.
Agrākas fermentācijas
Pat mūsdienās visās pasaules malās alus, vīns vai degvīns tiek ražots no visur pieejamā cukura vai piemērotas pārstrādājamās cietes, izmantojot augļus, dārzeņus, graudus vai citus augus. Senos laikos medus bija vispieejamākais cukura avots , kurš neprasa lielu pārstrādi izmantošanai. Medus pieejams vairākos klimatiskajos apstākļos visu gadu. Ja mēs pieņemam, ka agrās kultūras vācot/taupot/raudzējot procesā varētu radīt alu vai vīnu, tad lietojot to pašu domu gājienu jāpiekrīt, ka raudzēts medus varētu būt pirmais alkoholiskais dzēriens.
Visas teorijas izmanto cukura vākšanas procesu , tā paša glabāšanu un eventuālu pārmaiņu, no saskābšanas/raudzēšanas uz kādu patīkamu atspirdzinošu dzērienu. Visas teorijas izmanto iespējamību, kā pamatargumentu, lai pierādītu kad un kā radās šis alkohols.
Katra teorija balstās uz nepieciešamo barības vielu savākšanu, kuru jau izmantoja cilvēks vismaz 10,000 gadus p.m.ē.. Bet kas notiek ar glabāšanu? Visām teorijām ir svarīgs kāds pods vai cits ūdensdrošs trauks. Kam bija pirmais ūdensdrošais trauks vai tamlīdzīgs objekts. Varētu jau viegli meklēt, kur ir pirmā māla vai tamlīdzīga bļoda, šādi trauki atrodami daudzas vecās kultūrās. Tikai māla trauki nav nemaz tik veci, kā mums varētu šķist, sevišķi ar ūdens drošām glazūrām.
Akmens laikmeta cilvēks, lai pārnēsātu ūdeni un ēdienu, izmantoja ādas maisu vai dzīvnieku orgānu maisiņu. Māla apstrādāšana uz virpas un tālāka tā apdedzināšana bija pasaulei pazīstama ne ātrāk kā 6000 gadus p.m.ē.. Pirms tam izmantoja ādas traukus un bļodas vai bļodas, kas izgrebtas no kāda ķirbja. Āfrikas iedzīvotāji Masai cilts mednieki vēl nesen izmantoja garenu ķirbi kā trauku, kurā salēja buļļu asinis garajiem medību pārgājieniem. Tomēr ķirbim kā traukam nav visas vajadzīgās trauka īpašības.